Lasīt vairāk

11.10.2017.

Aicina uz projekta  “Esmu piederīgs šai vietai”  prezentāciju

                Tuvojas Latvijas valsts simtgade, kuru svinēsim 2018.gadā. Par simtgades atzīmēšanas virsuzdevumu ir noteikta Latvijas sabiedrības valsts gribas un valstiskās piederības sajūtas stiprināšana, pašorganizējošu procesu rosināšana un dažādu līmeņu sadarbības veicināšana. Svētku programmu paredzēts īstenot piecu gadu laikā no 2017. līdz 2021. gadam, lai pilnvērtīgi un sistemātiski atcerētos visus vēsturiskos notikumus un cilvēkus, kas veidojuši Latvijas valsti. Gatavošanās svētkiem jau sākusies, un to rīkošanā aicinām iesaistīties arī sabiedrību, lai saprastu, ka ikviens no mums var kaut ko uzdāvināt savai Latvijai svētkos. Sagaidot apaļo jubileju, atskatīsimies uz valsts sarežģīto veidošanās ceļu, izceļot un parādot pārējai pasaulei savas kultūras bagātības un izcilības.

Dievs dod manai Dzimtenei mieru,
Dod valdībai prātu, kā Lāčplēša spēku!
Dod tautai prātu, saprast šo spēku,
Mīlēt un godāt vienmēr Latviju savu!

                 Veicot interešu kopas “Rude” dalībnieku aptauju, nolēmām, ka par godu Latvijas 100. dzimšanas dienai, vēlamies, lai mūsu jaunatne un tie cilvēki, kuri ir ienākuši dzīvot Otaņķos, uzzinātu vairāk par savas tagadējās dzīvesvietas vēsturi. Tāpēc interešu kopas “Rude” dalībnieces savā projektā  “Esmu piederīgs šai vietai”  apsekoja vecos pamatiedzīvotājus, kuri vēl dzīvo Otaņķu pagastā, savās dzimtas mājās, un aicināja dalīties ar savu lielo dzīves pieredzi un kultūras mantojumu, kas raksturīgs ir tikai Otaņķu pagastā. Mūsu pagastā  tādu iedzīvotāju nav palicis daudz, tāpēc centāmies pierakstīt viņu dzīvesstāstus – vērtību sistēmu, gara izpausmi, zināšanas un prasmes, katra cilvēka  pieredzi,  kultūras mantojuma liecības, kas tieši Otaņķu pusē saistās ar dažādām parašām, spēlēm, mutvārdu izpausmes formām.  Laiki mainās, bet atmiņas paliek. Tā ir vērtība, kas izglīto, atspoguļo ar valsts dibināšanu saistītus procesus, veicinot kopumā sabiedrības saskaņu un stiprinot valsts vēsturisko atmiņu. Latvijas vēsturi veido tās cilvēki. Mūsu  novada cilvēki ar savu darbu arī veido vēsturi.   Mūsdienās nereti ir interesanti aizceļot pagātnē un ielūkoties Latvijas ainavā, kāda tā bija pirms aptuveni 80 gadiem – mūsu vecvecāku un vecvecvecāku laikā. Pagātne – tā ir pieredze, bet tagadne – tā ir rīcība. Kultūras ministrija, kas ir šo svētku galvenā koordinētāja, aicina uz Latvijas simtgades svinībām skatīties kā uz iespēju stiprināt piederības izjūtu, saliedēties, rosināt aizbraucējus atgriezties un apzināt tās vērtības, kas Latviju stiprina un ar ko lepojamies. Vēlos, lai Latvijas simtgade kalpotu arī par mūsu attieksmes maiņu, lai citādāk mēs paskatītos uz savu valsti, veidotos ciešākas cilvēku savstarpējās attiecības. Katrs no mums ir atbildīgs, kā veidojam Latviju. Lai panāktu cieņu un mīlestību pret valsti, ikvienam ir aktīvi jādarbojas un jāuzņemas aktīva loma šo svinību rīkošanā. Ainavas izmaiņas ir loģiskas, tomēr tās arī rāda, cik gudri, pareizi vai tieši pretēji saimniekojam savā zemē.  Latvijas dzimšanas diena ir dzimšanas diena mums visiem. Latvijas valstiskuma ilgtspēja ir atkarīga no cilvēku vēlmes identificēties ar neatkarīgu Latvijas valsti un līdzdarboties tās izaugsmē. Nav daudz tādu, kas Latvijas tapšanas stāstu brīvi un viegli var izstāstīt. Arī jauniešu auditorijā joprojām vēstures zināšanas par Latvijas valsts izveidi nav spožas. Tāpēc simtgades svinības būs iespēja interesantā veidā stāstīt par mūsu valsts tapšanu.

                 Tieši ar šādu domu mēs, interešu kopas “Rude” dalībnieces, gribam pievērst uzmanību Otaņķu pagastam – lai mūsu jaunatne un tie cilvēki, kuri ir ienākuši dzīvot Otaņķos, uzzinātu vairāk par savas tagadējās dzīvesvietas vēsturi – par mazajiem  Otaņķu pagasta ciemiem, par zudušajām mājvietām,  kuru liecinieki ir vairs tikai kāds vientuļš koks un ceriņkrūmu puduris, par cilvēkiem,  kas šeit dzīvojuši un dzīvo no dzimšanas, par vietvārdiem,  kas lietoti no seniem laikiem un tikai viens otrs seniors savā runā vēl pielieto, par sakāmvārdiem un parašām,  kas raksturīgas tieši Otaņķos.  Gribas lai šī vieta, ko mēs saucam par savu dzimto pusi un savām mājām, nākotnes  cilvēkiem,  kas šeit dzīvos, būtu atstātas kādas pagātnes liecības vai atmiņu stāsti par šā pagasta vēsturi un cilvēkiem, kas dzīvoja un dzīvo šajā   pagastā. Lai paliktu prātā kāds vietvārds vai domu grauds un  sadzīves parašas. Par cilvēkiem, kas tajos joprojām dzīvo un nepadodas visiem negantajiem vējiem. Dullajiem, kas tajos gribētu dzīvot, neskatoties uz mūsdienu ekonomisko situāciju un varas vīru lēmumiem. Mazliet naivajiem, kuri idealizē rīta miglu, putnu dziesmu kori un uz ceļa satiktu stirniņu. Stiprajiem, kas ik gadu nolasa akmeņus no saviem laukiem, stāda kartupeļus audzē labību un slauc govis. Uz viņiem turas šī pasaule. Nav pat svarīgi, ka kādam lauki vēl mājo tikai sirdī un sapņos, būtiska ir  vēlme atgriezties pie saknēm. Muļķīgi ir iedomāties, ka pilsētu asfaltētas ielas dod kādu priekšrocību, ka spožas izkārtņu gaismas cilvēkiem piešķir  īpašu statusu. Tā ir tikai čaula, svarīgākais ir tikai tas, kas mājo dvēselē.

                Latvija ir tik skaista! Lai mēlē iekož tie lielie runas vīri, kuri apgalvo ka laukos nav nākotnes, ka dzīvei būtu jānorit tikai pāris lielpilsētās! Par pārsteigumu mums un ar milzu prieku redzam, ka kustība no pilsētām uz laukiem pašlaik ir saredzama ar neapbruņotu aci. Lēni, lēnītiņām,  mazpamazītēm  cilvēki atgriežas laukos. To skaits aug. Daudzi no viņiem nezina un nesaprot, kā nopļaut pushektāru mauriņa pie mājas, kā pareizi izaudzēt savā dārzā augļus un dārzeņus. Viņi vēl nenojauš, kā iztīrīt sniegotos ceļus, lai tiktu uz skolu un savām darba vietām. Taču visus tos vieno kvēla velēšanās izrauties no četru sienu ieslodzījuma dzīvoklī. Sapnis par bērniem, kuri spēlējas zaļā mauriņā, nevis lielveikalu bumbu kastē. Sapnis, ka bērniem būs brīva izvēle pārrotaļāties un uzspēlēt bumbu zaļā zālē, nevis ar bērniem piepildītā pilsētas bērnu laukumā, jo pie dzīvojamās mājas reti kur var atrast rotaļu laukumu. Visus laukumus pie mājām ir ieņēmušas simtiem  automašīnu. Vēlme atrast savu māju tieši laukos. Iesmelt ūdeni no akas, nograuzt pašu sētos burkānus, no ābeles rasotā zālē nokritušu ābolu,  sadzirdēt putnu dziesmas. Tie ir cilvēki, kuri atdzīvinās tukšas, uz neko vairs necerošās lauku mājas ar izsistu logu acīm. Viņi ir mūsu cerība.

Mēs ceram, ka tautas izdzīvošanas  instinkti ir dzīvi un ar laiku atplauks visnomaļākā vietā, ka ar balsīm piepildīsies vecas  slēgtās skolas, ka no katra skursteņa stiepsies mājīga dūmu strūkliņa. Mūsu Latvija tad atviegloti uzelpos. Lai mums visiem izdodas!  

Otaņķu pagasta interešu kopa ”Rude” aicina  ikvienu  interesentu

sestdien, 11. novembrī, plkst.12.00

Otaņķu Tautas nama zālē piedalīties

projekta ”Esmu piederīgs šai vietai” prezentācijā.

Programma:

  • Rudes skolas skolēnu priekšnesumi, veltīti Lāčplēša dienas svinībām;
  • Projekta prezentācija;
  • Labāko Rudes skolas bērnu eseju un skaistāko zīmējumu apbalvošana;
  • Svinīga savākto materiālu un apkopoto pagātnes liecību atdošana Otaņķu pagasta senlietu krātuves vadītājai.

Biruta Vāgnere, interešu kopas “Rude” dalībniece